Sākums
Draudze, baznīca
Restaurācija
Fotogrāfijas
Kā mūs atrast
Sprediķi
Kristības, laulības
Svētdienas skola
Māsu draudzes
"Katlakalna Zvans"
Ziedojumi
Kontakti
Dažādi


  

Aktuālā aptauja
Kādas aktivitātes draudzē jūs apmeklētu darbadienās?
Dievkalpojumu
Slavēšanas vakaru
Bībeles stundu
Lūgšanu vakaru
Meditāciju vakaru
Tezē vakaru
Koncertu
Cits variants (rakstīt komentārā)
  rezultāti » 



Meklēšana

 
Lk.15:1-10. 2.sv.pēc.Trīsvienības sv. Katlakalnā 1.06 2008. (Māc.M.Ziemelis)

2.sv.pēc.Trīsvienības sv. Katlakalnā 1.06 2008. (Māc.M.Ziemelis)

Lk.15:1-10 „Bet visādi muitnieki un grēcinieki pulcējās ap Viņu, lai klausītos Viņu. Un farizeji un rakstu mācītāji kurnēja un sacīja: "Šis pieņem grēciniekus un ēd kopā ar tiem." Tad Viņš tiem stāstīja šādu līdzību: "Kurš no jūsu vidus, kam ir simts avis un kas vienu no tām ir pazaudējis, neatstāj visas deviņdesmit deviņas tuksnesī, lai ietu pakaļ pazudušajai, līdz kamēr tas to atradīs? Un, to atradis, tas prieka pilns to ceļ uz saviem pleciem un, mājās nācis, sasauc savus draugus un kaimiņus un tiem saka: priecājieties ar mani, jo es savu pazudušo avi esmu atradis. Es jums saku, tāpat būs lielāks prieks debesīs par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga. Vai arī - kura sieva, ja tai ir desmit graši un tā vienu no tiem ir pazaudējusi, neaizdedzina sveci un neizmēž māju, rūpīgi meklēdama, līdz kamēr tā to atrod? Un, atradusi to, tā sasauc savas draudzenes un kaimiņienes un saka: priecājieties ar mani, jo es savu grasi esmu atradusi, kuru biju pazaudējusi. Gluži tāpat, Es jums saku, ir prieks Dieva eņģeļiem par vienu grēcinieku, kas atgriežas."”

Katram ir gadījies kaut ko pazaudēt. Ja tas ir sīkums, piemēram, pildspalva, tad nav nekas briesmīgs – nopērkam citu. Ja ir pazudis kas svarīgs, piemēram, kāds svarīgs dokuments, vai aploksne ar lielu un, turklāt, svešu naudu, tad sirds sāk nemierīgi sisties, asinsspiediens uzkāpj un piere nosvīst no uztraukuma. Mēs meklējam, izmeklējam, pārmeklējam visas vietas kur vien pazudusī lieta varētu būt un kur arī tā nevarētu būt. Ja nevar atrast, tad ir ļoti nepatīkama situācija, tad nezinām, kā lai paskaidro, kā lai taisnojas, kā gan es varēju būt tik ļoti nevīžīgs. Ja atrodam meklēto, tad esam ļoti, ļoti, ļoti priecīgi.

Jēzus stāstītais, protams, ir līdzība par Dieva un cilvēka attiecībām. Pirmajā mirklī šķiet, ka smējēji varētu uzjautrināties un sacīt: kā gan Dievs ir tik neuzmanīgs un pazaudē savu naudu un savas aitas (savus cilvēkus)?!

Dievs nekad un neko nepazaudē.
Stāsts jau nav par Dievu.
Cilvēks ir tas, kurš pazaudē un dažreiz pat lielāko, ko vispār iespējams pazaudēt – pats sevi.
Jēzus Evaņģēlijā saka – ko tas cilvēkam palīdz, ja viņš iemanto visu pasauli, bet tam sava dvēsele zūd?! Ko gan cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu?! Neko!

Daudzi cilvēki ir pārvērtušies par naudas maisiem. Viss tiek vērsts, lai vairāk nopelnītu. Kaut viņi saka, ka pūlas savas ģimenes labā, tomēr ģimene būtu priecīgāka par lielāku uzmanību un laiku, un nevis naudu.
Daudzi ir pārvērtušies par lopiem, kuriem vajag tikai ēdienu un vairošanos, un kurus cērp visi, kas vien vēlas. Kuri, ir kā aitu bars – stumdāmi un grūstāmi un beigās nokaujami.

Ja cilvēks saprot, ka ir ko pazaudējis un apmaldījies, tad tas var kļūt iemesls sākt meklēt, bet jāzina arī, kurā virzienā spert soli. 

Cilvēks meklē savu „ego”, savu es, meklē savu identitāti un savu orientāciju, un kaut ko arī atrod, bet vai viņš pats zina, ko viņš atrod.
Ir svarīgi būt saskaņā ar sevi, bet tur ir tā problēma, ka mēs ne vienmēr zinām, kas esam mēs paši, lai ar sevi būtu saskaņā. Piemēram, ja būtu iespējams cilvēkam pusmūžā satikties ar sevi agrā jaunībā, tad pastāv ļoti liela iespēja, ka izceltos konflikts. Mūsu uzskati ar laiku mainās un dažreiz pat pilnīgi pretējā virzienā.

Kas gan mēs esam, un kurš mums varētu palīdzēt atbildēt uz šo jautājumu? Protams, ka Dievs var palīdzēt, bet cilvēks ir no Dieva novērsies un vairs nav tik vienkārši Viņu atrast.

Mazs bērns savā pārgalvībā vai aizrautībā aizsteidzas uz priekšu un pazaudē no redzesloka vecākus, un atskārst, ka apkārt ir tikai sveši cilvēki, tad viņš ļoti samulst. Viņš būtu gatavs skriet klāt pie mammas, bet viņš neredz, kur viņa palikusi. Uz kuru pusi doties, kam jautāt, ko lai tagad dara! Panika un raudāšana. Cik labi, ja izrādās, ka mamma tur pat vien ir bijusi un tikai uz īsu brīdi viņš to neredzēja!

Jēzus šīsdienas rakstu vietā lieto spilgtas līdzības.
Monētai ir vērtība tikai attiecīgā sistēmā. Piemēram, ar svešu naudu mēs Latvijā neko nevaram nopirkt, pat ja tā būtu liela nauda. Tā vispirms ir jāsamaina, un ja to nevar, tad ar visu savu bagātību paliekam neēduši un izslāpuši. Ārpus Dieva valstības cilvēkam nav lielas vērtības. Dzīvnieku pasaulē viņš ir tikai medījums plēsīgiem zvēriem.

Otrkārt – uz monētas parasti vienā pusē bija rakstīta tās vērtība, bet otrajā pusē valdnieka attēls. Atcerēsimies Jēzus strīdu ar farizejiem par nodokļiem. Jēzus ņēma vienu monētu un jautāja: kas ir attēlots uz monētas? Farizeji atbildēja - ķeizars. Tad Jēzus atbildēja - dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder un Dievam, kas Dievam pieder). Uz šīs monētas ir Dieva attēls, un to cilvēks ir pazaudējis.

Otrā līdzība ir par pazudušo avi. Tikai esot ganāmpulkā un esot pie gana, viņa saņem pasargājumu, dziedināšanu, ārstēšanu un labas ganības. Ja avs dodas pasaulē meklēt labākas ganības, tad visticamāk tā aizies bojā.

Jēzus Evaņģēlijā sacīja mācekļiem ļoti augstus un īpašus vārdus – es jūs nesaucu par kalpiem, jo kalps nezina, ko viņa kungs dara, bet es jūs saucu par draugiem.

Ja pazudušais grasis nepretojas savam atradējam un avs pat daļēji var piedalīties pie savas atrašanas, dzirdot gana balsi sākt ar balsi signalizēt par savu atrašanās vietu, tad cilvēks bēg projām un dara visu, lai sevi vēl vairāk pazudinātu.

Vai tas nav neizprotami un muļķīgi? Vai mēs nekad neesam rīkojušies muļķīgi? Vai kaut ko pazaudēt nav muļķīgi? Kā gan tu pats neatceries, kur tu to liki? Kur esi nolicis, tur arī paņem – tur nav nekas grūts. Bet izrādās – ir pazaudēts.

Šis ir stāsts, kā Dievs meklē un pestī mūsu pazudušās dvēseles, kuru lielākā muļķība ir dzīve bez Dieva. Dievs tik ļoti mīlēja pasauli, ka deva savu vienīgo Dēlu, lai neviens, kurš Viņam tic nepazustu, bet iegūtu mūžīgo dzīvību. Bet cilvēki uz to atbildēja ar krustā sišanu, vai arī joprojām ir neapmierināti – kādēļ pestīšanai jānotiek tieši ar Jēzus starpniecību, kādēļ nevar būt savādāk, kādēļ viņi paši nevar izvēlēties veidu, kā viņiem palīdzēt?! Cik ļoti ir jāmīl savs bērns (savs dēls, vai meita), lai darītu viņam labu tad, kad viņš visu atmaksā ar ļaunu. Tur izpaužas vislielākais pierādījums Dieva mīlestībai. Jēzus dievišķā mīlestībā un uzticībā mūsu dēļ bija gatavs pat krusta nāvei.

Pats sevi nevar atrast – tas ir tikai tāds izteiksmes veids, lai attēlotu cilvēka labu jušanos. Acs pati sevi neredz, asmens pats sevi negriež.

Jēzus saka – kas savu dzīvību grib glābt – tas to zaudēs un kas savu dzīvību zaudē manis un evaņģēlija dēļ, - tas to izglābs. Nav obligāti šie Jēzus vārdi jāuztver burtiski.

Nav fiziski jāmirst, bet ir jānodod sava dzīve Dieva rokās. Var arī dzīvot Dievam par godu. Pusaudzim, vai pieaugušajam, kas savas krīzes dēļ eksistenciālos meklējumos un jēgas meklējumos ir nonācis strupceļos un pāri visam vēl nelaimīgas mīlestības dēļ ir galīgi izmisis un varbūt pat domā par pašnāvību, varētu sacīt: ja tava dzīvība tev pašam vairs nav vajadzīga, tad atdod to Dievam, nevis sevi nogalinot, bet dzīvojot Dievam. Tā var būt sava veida alternatīva pašnāvībai – atteikšanās no savas dzīves, saviem priekiem un bēdām un dzīvošana Dievam. Nedzīvo vairs sev, bet Dievam.

Ja cilvēks atdod savu dzīvi pilnībā Dievam, tad viņš atrod laimi, piepildījumu, Dieva mīlestību – un atrod sevi, jeb citiem vārdiem sakot, Dievs uzdāvina atpakaļ cilvēkam viņa ziedoto dzīvi – daudz skaistāku un piepildītāku, nekā tā būtu bijusi dzīvojot tikai priekš sevis.

Dieva Dēls ir nācis, un Viņš joprojām atrod un izglābj pazudušos.

Āmen

 
 Iesūtīts: 2008.06.01 14:24
Tavs komentārs:
Vārds:*
E-pasts:*
aplūkot atsauksmes (0)
Copyright 2006; Created by MB Studija