Sākums
Draudze, baznīca
Restaurācija
Fotogrāfijas
Kā mūs atrast
Sprediķi
Kristības, laulības
Svētdienas skola
Māsu draudzes
"Katlakalna Zvans"
Ziedojumi
Kontakti
Dažādi


  

Aktuālā aptauja
Kādas aktivitātes draudzē jūs apmeklētu darbadienās?
Dievkalpojumu
Slavēšanas vakaru
Bībeles stundu
Lūgšanu vakaru
Meditāciju vakaru
Tezē vakaru
Koncertu
Cits variants (rakstīt komentārā)
  rezultāti » 



Meklēšana

 
Jņ.14:23-31a. Katlakalnā Vasarsvētkos 11.05.2008 (Māc.M.Ziemelis)
Katlakalnā Vasarsvētkos 11.05.2008
Jn.14,23-31a „Jēzus viņam atbildēja: "Kas Mani mīl, tas Manus vārdus turēs, un Mans Tēvs to mīlēs, un mēs nāksim pie Viņa un ņemsim pie Viņa mājas vietu. Kas Mani nemīl, tas netur Manus vārdus; bet tie vārdi, ko jūs dzirdat, nav Mani, bet Tēva, kas Mani sūtījis. To Es jums esmu runājis, pie jums būdams. Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā Vārdā, Tas jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis. Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas. Jūs esat dzirdējuši, ka Es jums esmu sacījis: Es aizeimu un atkal nākšu pie jums. Ja jūs Mani mīlētu, jūs priecātos, ka Es aizeimu pie Tēva, jo Tēvs ir lielāks nekā Es. To Es jums jau tagad esmu sacījis, pirms tas notiek, lai, kad tas būs noticis, jūs ticētu. Es vairs daudz nerunāšu ar jums, jo nāk šīs pasaules valdnieks; pār Mani viņš gan nenieka nespēj. Bet lai pasaule zina, ka Es Tēvu mīlu un daru, kā Tēvs Man ir pavēlējis.” 

Tā bija 50tā diena pēc Lieldienām. Mācekļi bija pulcējušies Jeruzalemē un tad no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un mācekļi tika piepildīti ar Svēto Garu un spēja runāt svešvalodās, kuras nekad nebija mācījušies.

 Vasarsvētkus mēdz saukt arī par Baznīcas Dzimšanas dienu, jo tas bija sākums, kad mācekļi patstāvīgi (bez Jēzus fiziskās klātbūtnes) uzsāka savu darbību. Viņi veidoja draudzes un tā rezultātā tapa Baznīca tāda, kāda tā ir šodien. Šis notikums bija avots, no kura kristīgā mācība izplatījās tālāk visā Eiropā, Amerikā un visā pasaulē. Tādēļ mēs katru gadu to no jauna atceramies un pārdomājam par tā nozīmi arī mūsu šīsdienas dzīvē.  

Reiz kāds diktators, kurš bija daudziem piespriedis nāves spriedumu un daudzus izsūtījis, jautāja kādam ķirurgam: jūs esat operējis (atvēris) daudzus cilvēkus. Sakiet, lūdzu, vai jūs tur esat redzējis dvēseli? Viņš atbildēja: arī sirdsapziņu es tur netiku redzējis.  

Dažreiz cilvēkam tas ir milzīgs atklājums – pastāv garīgā pasaule un garīgas lietas. Gars ir arī būtiskākā cilvēka sastāvdaļa. Bībeles sākumā ir rakstīts: Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla un līdzības. Tur arī izpaužas cilvēka tieksme uz skaisto, patieso, tikumisko, pilnīgo, uz kultūru, mākslu, izglītību. Tā ir spēja uzdot jautājumus, meklēt un atrast atbildes.
Tomēr, ne vien to mēs varam redzēt un sastapt šajā pasaulē. Piemēram, Jūda nodeva Jēzu naudas dēļ, jūdu reliģiskie un tautas līderi piesprieda nāves sodu, jo pēc viņu izpratnes Jēzus to bija pelnījis. Romieši ar saviem likumiem un taisnības izjūtu, lai gan atzina, ka Jēzus ir bez vainas, tomēr nespēja Viņu glābt. Pilāts atdeva, lai Jēzu sistu krustā.  No grēkā kritušā cilvēka gara nāk arī daudz aplamību, netaisnības un ļaunuma.

Sākumā ļaunums cilvēku šokē. Viņš grib, ja ne cīnīties pretī, tad vismaz protestēt un nepieņemt to. Bet ar laiku pierod, sāk nocietināties, kļūst vienaldzīgs un vīlies. Iemesli var būt daudz un dažādi. Piemēram, kāds ir vīlies attiecībās ar cilvēkiem, uzticībā un mīlestībā, cits vīlies savos garīgajos ideālos – par ko jaunībā „dega”, tagad, kļuvis prātīgāks, jautā – vai ir vērts, kāda man daļa,  kāds man no tā labums un ko gan es varu mainīt.  

Jāņa atklāsmes grāmatā Jēzus kādai draudzei saka: „Man pret tevi ir tas, ka tu esi atstājis savu pirmo mīlestību.” Kur ir palikusi tā dedzība un aizrautība ar kādu mēs sākām ticēt Dievam,  meklējām Kristu un nodevāmies lūgšanām? Varbūt tagad esam kļuvuši prātīgāki un piezemētāki? Varbūt pārāk piezemēti, vai arī – varbūt vairs neticam?  

Pirms Vasarsvētkiem mācekļi bija nobijušies, ka arī viņus varētu kāds nākt, gūstīt un nogalināt. Viņi pulcējās aiz slēgtām durvīm. Lielākais Vasarsvētku brīnums nebija brīnumainā spēja runāt svešās valodās, ko cilvēki parasti ievēro vispirms, bet lielākais brīnums bija ticība un drosme. Mācekļi vairs nebaidījās par savu dzīvību, bet droši sludināja. Un darīja to nevis slepenos dzīvokļus, bet Vasarsvētkos ļaužu pārpildītā Jeruzalemes templī. 

 Mums, Katlakalna baznīcā, ir skaista altārglezna. Tā labi ilustrē ticību. Mācekļi bija bez Jēzus devušies pāri lielam ezeram. Naktī sacēlās vētra. Tad viņi pamanīja starp viļņiem nākam Jēzu. Viņi izbijās un viens no tiem, Pēteris, sacīja: Kungs, ja tas esi Tu, tad liec, lai es nāku pie Tevis pa ūdens virsu. Jēzus atbildēja: nāc! Pēteris lika kāju pāri laivas malai un gāja. Tur nav nekā grūta. Tas nav nekas īpašs. Mēs katru dienu staigājam pa šo pasauli un ar to nelielāmies. Tad Pēteris palūkojās uz leju un ieraudzīja zem savām kājām ūdeni un viļņus, tas nozīmē, ieraudzīja, ka viņš dara neiespējamo, sāka grimt un sauca: Jēzu izglāb mani. Jēzus satvēra viņa roku un sacīja: mazticīgais, kādēļ tu šaubījies. Ticēt nav nekas grūts un tomēr dažreiz mums šķiet, ka to vairs nespējam.

Svētais Gars uztur ticību. Svētais Gars ir ticības, mīlestības un patiesības Gars. Bez Viņa mēs nespējam pastāvēt. 

 Šodien īpašā veidā sakrīt divi svētki vienā dienā – Vasarsvētki un arī Māmiņu diena. Šīs abas tēmas savijas kopā un paskaidro mums viena otru.

Galvenā tēma šīsdienas Svēto Rakstu vietā ir mīlestība. Jēzus saka – kas mani mīlēs, tas manus vārdus turēs. Es Tēvu mīlu un daru tā, kā viņš ir pavēlējis. Mīlestība ir ticības piepildījums, mīlestība ir bauslības piepildījums un arī dzīves piepildījums.
Ja nav neviena, kurš tevi mīlētu – tu esi nelaimīgs cilvēks, un ja nav neviena, ko Tu mīli, tad tava dzīve ir nodzīvota tukši un bezjēdzīgi.  

Pie mātes mēs vispilnīgāk redzam patieso, dziļo un nesavtīgo mīlestību. Viņa ir gatava upurēties sava bērna dēļ, viņa mīl savu bērnu, pat ja viņš nav to pelnījis. Māte nekad nepārstāj ticēt savam bērnam un lūgt Dievu par viņu. Tik lielu  beznosacījuma mīlestību mēs nekur citur pasaulē neatradīsim kā pie māmiņas. Tādēļ viņām ir liela vara pār mums, jo mēs negribam un neuzdrošināmies pievilt viņu mīlestību.  

Dievs mūs mīl, kaut arī neesam to pelnījuši. Dievs nekad nenovēršas un nepamet. Viņa uzticība un žēlastība ir bezgalīga. Mīlestība ir galvenais un vienīgais iemesls, kādēļ Dievs vēlējās cilvēkus izglābt. Kad piedzīvojam Dieva mīlestību, tad tā aizdedz pretmīlestību un mēs ar prieku vēlamies ticēt un darīt to, ko Kristus mums vēlējis.  

Priecīgus Vasarsvētkus un gaišu Māmiņu dienu!  

Āmen
 Iesūtīts: 2008.05.12 00:14
Tavs komentārs:
Vārds:*
E-pasts:*
aplūkot atsauksmes (0)
Copyright 2006; Created by MB Studija