Jņ.4:31-42. Pļaujas svētki. 7.10.2018. Katlakalns. Māc.M.Ziemelis
Jņ.4:31-42. Pļaujas svētki. 7.10.2018. Katlakalns. Māc.M.Ziemelis
„Pa
to starpu mācekļi lūdza viņu, sacīdami: “Rabi, ēd!” Bet
viņš tiem teica: “Man ir ēdiens, ko ēst, kuru jūs nezināt.”
Tad mācekļi cits citam sacīja: “Nebūs taču kāds viņam
atnesis ēst?” Jēzus tiem sacīja: “Mans ēdiens ir darīt tā
gribu, kas mani ir sūtījis, un piepildīt viņa darbu. Vai jūs
nesakāt: vēl četri mēneši, un nāk pļaujamais laiks? –
Redziet, es jums saku: paceliet savas acis un skatiet druvas, kas jau
ir baltas pļaujai. Jau pļāvējs saņem algu un vāc augļus
mūžīgai dzīvībai, lai kopā priecātos abi, sējējs un pļāvējs.
Jo te patiess ir teiciens, ka cits ir, kas sēj, un cits ir, kas
pļauj. Es jūs sūtīju pļaut, kur jūs neesat pūlējušies. Citi
ir strādājuši, bet jūs esat ienākuši viņu darbā.” Bet
daudzi samarieši no šīs pilsētas sāka viņam ticēt tās
sievietes vārdu dēļ, kura liecināja: viņš man ir pateicis visu,
ko es esmu darījusi. Kad nu samarieši nāca, lūgdami viņu palikt
pie tiem, tad viņš palika tur divas dienas. Un daudz vairāk ļaužu
kļuva ticīgi viņa vārdu dēļ, bet sievietei tie sacīja: “Mēs
ticam vairs ne tavas runāšanas dēļ, jo paši esam dzirdējuši un
zinām, ka patiešām viņš ir pasaules Pestītājs!”
Ar
brīnīšanos sākoties filozofija – tā uzskatījuši senie
grieķi. Svētie
Raksti mums arī stāsta par brīnīšanos. Tas
ir Dieva
radības lielums
un godība,
kas pārsteidz.
Cik varens ir Dievs savā radībā! Viņu slavē viss, kas dzīvo un
pastāv: no
tālā Piena
ceļa galaktikas līdz zāles stiebram
pie mūsu kājām; no
putnu dziesmām koku zaros līdz sirdspukstiem mūsu krūtīs; no
vārpas tīrumā līdz dienišķai
maizītei uz mūsu galda. Viss ir caurausts
un piepildīts
ar Dieva tuvumu, mīlestību, rūpēm, skaistumu
un brīnumu. Mūsu apbrīnai nav jābūt sakņotai cilvēciskajā,
bet jāved uz Dieva pielūgsmi un pateicību. Tā
ir Dieva mīlestība, kas arī katru no mums ir saukusi esamībā. Tā
ir radījusi mūs ar mūsu uztveri, maņām un domām. Tā arī ir
Dieva mīlestība, kas mums klāj galdu, un uztur ar visu, kas šai
dzīvei vajadzīgs.
Šodien,
Pļaujas svētkos mēs to īpaši izceļam. Bez darba nekas nenotiek,
bet ne vienmēr ar cilvēciskām pūlēm pietiek. Bet liela lieta ir
darbs ar Dieva svētību. Tas ceļ galdā gardu maizīti!
Pilsētniekiem
trūkst īstas
iedvesmas
Pļaujas svētkiem. Lauku cilvēks vairāk izjūt saikni ar zaļo
šajā pasaulē - ar Dieva svētību dabā. Pilsētnieki, vairums, ir
redzējuši labības lauku līgojamies vējā, kad braukuši garām
tiem ar auto. Kāds mācītājs jautājis jauniešiem, vai viņi zina
no kurienes nāk maize? Viņi atbildējuši, ka no zemniekiem. “Bet
ja būs sausums, vai lietains laiks un krusa un nekas neizaugs?”:
jautāja tālāk mācītājs. Uz to jaunieši atbildēja, ka tādā
gadījumā maizi importēs no citām valstīm. Ir nedaudz smieklīgi,
ka jauni cilvēki neredz daudz tālāk par veikalu plauktiem. Bet cik
daudz tālāk mūsdienās redz pieaugušie? Pat ja mēs zinām par
graudu audzēšanu un nmaizes
tapšanas procesu, vai
mēs tomēr spējam redzēt tālāk arī par to? Piemēram, kādēļ
vispār kaut kas zemē izaug un ka cilvēks to var lietot uzturā un
uzturēt dzīvību? To māca šie svētki - mēs
esam atkarīgi no ražas un Dieva
svētības.
Šīsdienas
rakstu vieta runā arī par ēdienu, bet kādā citādā,
noslēpumainā
veidā. Jēzus
saka: “Man
ir ēdiens, kuru jūs nepazīstat.” Kas ir šis ēdiens, ko bija
baudīja
Jēzus, kamēr mācekļi bija devušies pilsētā, lai pirktu maizi?
Varbūt arī jūs pazīstat šo ēdienu
un pat tā
garšu?
“Daudzi
samārieši no šīs pilsētas sāka Jēzum
ticēt. “ “Daudz
vairāk ļaužu kļuva ticīgi Jēzus vārdu dēļ.” Ļaudis
teica: “Mēs
esam paši dzirdējuši un zinām, ka patiešām Jēzus ir pasaules
Pestītājs.” Tā
ir maize, ko Jēzus šeit ēd un par ko runā.
Kas
liek rasties ticībai? Kas liek tai augt un nobriest? Arī
ticības
lietās ir kas no pļaujas svētkiem, - no sēšanas un pļaušanas.
Tāpat, kā mums ir vajadzīgs ēdiens un dzēriens, tāpat mums ir
vajadzīga ticība, kā dēļ dzīvot un uz ko tiekties. Īpaši
mums, mūsu laikmetā ticība ir vajadzīga kā maize.
Vakardien
bija vēlēšanas. Es zinu vairākus cilvēkus, kuri negāja vēlēt.
Ne jau tādēļ, ka viņi būtu slinki, vai viņiem būtu citi,
personiski plāni, un ne jau tādēļ, ka Latvijas ideja viņiem būtu
kļuvusi vienaldzīga. Bet tādēļ, ka bija grūti ar ticību. Cik
tad var noticēt solījumiem un solījumiem... un neredzot nevienu
spēku, uz ko likt cerību. Jā, ticība mums ir vajadzīga
visdažādākajās dzīves situācijās. Gan privātajās gan
kopīgajās lietās.
Bet
Jēzus, protams, šeit
nerunā par vēlēšanām.
Dievs
redz tālāk, nekā cilvēks to spētu. Dievs arī zina, ko viņš
vēlās darīt un kas notiks nākotnē. Un
Dievs ir
sūtījis
šajā pasaulē savu Dēlu,
jo cilvēciskai būtnei
ceļš tālāk ir iespējams tikai kopā ar Jēzu. Šī pasaule ir
tikai daļa no Dieva plāna, bet, lai virzītos tālāk, ir vajadzīga
grēku piedošana. Tā
ir brīvība no aplamās, traucējošās pagātnes. To
var iegūt tikai tad, ja Jēzus piedod grēkus. Ir
vajadzīgs arī
vadonis,
kam sekot. Tā
ir nākotne, kurp tiekties. Jēzus
aicina sekot Viņam, kļūt par Viņa mācekļiem. Tādēļ
ir tik svarīgi noticēt, ka tas ir Jēzus, kurš mums ir vajadzīgs,
un, ko Dievs ir sūtījis.
Kā
izrādās – ticība dažiem dodas viegli, bet citiem it nemaz nav
viegli.
Jēzus
bija
samāriešu novadā. Sv.Raksti smalkjūtīgi vēstī, ka jūdi ar
samāriešiem nesagājās. Bet īstenā situācija, domāju, varēja
būt
skarbāka. Jūdi par sevi bija ļoti augstās domās. Dievs viņiem
bija parādījis īpašu uzmanību. Viņiem bija gan sentēvi -
patriarhi, gan pravieši, gan bauslība. Viņi tika saukti un arī
jutās kā Dieva svētā un izredzētā tauta. Tas
aplamā veidā savienojās ar augstprātību pret citām tautām.
Jūdi ar samāriešiem nesagājās, jo
Samārijā dzīvoja daudz cittautieši, vai jūdu jaukteņi, kas
nebija saglabājuši savas tīrās asinis. Mēs
varam iztēloties, ka šāda nesaiešanās nenotika bez emocijām.
Droši
vien, ne
viens vien samārietis bija uz savas ādas izjutis nicinājumu un
tas, savukārt, pretī
radīja
aizvainojums un dusmas. Tad vēl jūdu teoloģija, kas viennozīmīgi
pamatoja, ka īstā vieta, kur Dievu pielūgt ir Jeruzalemes templī.
Var saprast, kādēļ samārieši bija no tiem, kuriem bija grūti
noticēt no jūdiem nākušajam Pestītājam.
Arī
mūsdienās ir dažādi šķēršļi, kas apgrūtina ticību.
Piemēram,
ir
daudzi, kuri nevar noticēt, jo kaut kas ir sakritis krustu, šķērsu
pār viņu ticību. Tas neļauj ne dzīvu darošajam ūdenim, ne
saules gaismai, ne spirdzinošajam gaisam nokļūt līdz dvēselei.
Vai
tā būtu neticība, kas joprojām sakņojas padomju laika
ideoloģijā, karojošā ateisma propagandas paliekās. Kad cilvēki
nemaz neiedziļinoties,
noliedz, nepieņem un novēršas.
Vai
tā ir kāda negatīva pieredze, kas saņemta baznīcā, vai
skandāli, kas ievainojuši.
Ir
cilvēki, kuriem grēki neļauj ticēt. Mēs pirmajā mirklī varam
nesamanīt
saikni, bet šī saikne ir. Grēka stāvoklis attālina no Dieva, kad
Dievs
ir kļuvis tik tāls, ka
ticības acs vairs
nespēj
saskatīt Pestītāju un sekot viņam.
Ieklīšana
maldu mācībās noved pie atteikšanās no Bībeles kā Dieva vārda,
iestigšanas
relatīvismā, nenoteiktībā un garīgo orientieru zaudējumā.
Citiem
gluži vienkārši ir bailes, ka Dievs varētu atņemt viņu ierasto,
ērto dzīvi, bailes, ka varētu tikt iespaidota viņu apziņa tā,
ka viņi pazaudētu paši sevi un tādēļ tiek uzcelts žogs pret
ticību un Dievu.
Var
arī būt kādi notikumi, kuru dēļ ticība ir ruinēta. No tās
palikušas vairs tikai drupas, detaļas. Tur var veikt arheoloģiskos
izrakumus, lai pētītu senatni, bet tā vairs nav tagadne. Tā
nav telpa kur dzīvot.
Daudz
un dažādi iemesli ir neticībai.
Tikšanās
ar Jēzu visu maina. Jēzus
vārdi atstāj iespaidu. Šīsdienas stāsts ir turpinājums Jēzus
sarunai ar samāriešu
sievieti pie Jēkaba akas. Pēc iesākuma dažām frāzēm Jēzus
saka, lai viņa atnāk ar savu vīru, tad viņa dabūs dzīvības
ūdeni. Un Jēzus viņai pravieto par viņas aplamo laulības dzīvi
- par
daudzajiem vīriem un pēdējo piegulētāju. Jēzus runā par lietu,
nevis caur puķēm un apkārt. Tas ceļ ticību, tas atmodina un
dod gaismu un īstu cerību.
Šī
ir Jēzus
maize – celt
ticību, atjaunot ticību. Varētu pārfrāzēt to nedaudz jocīgāk
- mēs
paēdinām Jēzu, kad kļūstam ticīgi, kad atgūstam, atjaunojam
ticību.
Tas
attiecas ne tikai
uz katru vienu indivīdu, bet arī uz tautu. Latviešu tautai ir
vajadzīgs Jēzus. Ir vajadzīga ticība. Lai mēs varētu līdzīgi
samāriešiem teikt: “Tagad
arī mēs ticam, ka viņš ir pasaules Pestītājs.”
Pļaujas
svētki atgādina vienkāršu patiesību: ko sēsi – to pļausi. Ja
sēta ticība un dievbijība, tad no tās izaug garšīga un sātīga
maizīte. Tā
ir:
tikumi, kopība, miers un labklājība. Ja ir sēta neticība, tad
izaug savtīgums, vienaldzība, posts.
Darīsim
jel
ko, lai stiprinātu, uzturētu savu ticību
Dieva patiesībām un mācībai un
palīdzēsim
arī tuvākajiem ticēt. Tad zināsim kā garšo Jēzus maize, kādu
sātu un apmierinājumu tā dod. Palīdzēt
otram ticēt.
Priecīgus
pļaujas svētkus, arī garīgos pļaujas svētkus!
Āmen.
|