Lk.4,14-21 3.sv.pēc Zvaigznes dienas 27.01.2013
Lasījumi: Neh.8:1-3.5-6.8-10 /
1.Kor.12:12-31a
Lk.4:14-21 “14 Bet Jēzus
Gara spēkā devās atpakaļ uz Galileju, un valodas par viņu
izplatījās pa visu apgabalu. 15 Un viņš mācīja turienes
sinagogās, un visi viņu slavēja. 16 Viņš nāca uz Nācareti,
kur bija uzaudzis, un sabatā viņš pēc sava paraduma iegāja
sinagogā. Un viņš piecēlās, lai lasītu. 17 Viņam pasniedza
pravieša Jesajas grāmatu. Rulli atritinājis, viņš atrada vietu,
kur bija rakstīts: 18 Kunga Gars ir pār mani,
jo viņš ir svaidījis mani pasludināt prieka vēsti nabagiem. Viņš
ir sūtījis mani dziedināt sirdī satriektos un pasludināt
atbrīvošanu gūstekņiem un akliem acu gaismu, salauztos darīt
brīvus 19 un pasludināt Kunga
žēlastības gadu. 20 Rulli satinis, viņš to
atdeva kalpotājam un apsēdās. Un visu acis sinagogā pievērsās
viņam. 21 Viņš sāka uz tiem runāt: Šodien ir piepildījies šis
raksts, ko jūs dzirdējāt.”
Kā
mēs varam atrast Dieva vadību savā dzīvē un kā mēs varam
zināt, ka tiešām Dievs mūs vada, nevis kas cits, kas nav Dievs?
Šādu jautājumu man cilvēki ir uzdevuši vairākkārt. Atbildēt
uz to var divējādi: gan vienkārši, gan arī ne tik vienkārši.
Vispirms var norādīt uz Bībeli: “Tu baušļus zini. Turi tos un
tu dzīvosi” (Lk.18:20). Dievs vada mūsu dzīvi ar saviem
baušļiem. Tomēr šo jautājumu var skatīt arī dziļāk. Kādēļ
kristietis ne vienmēr jūt Dieva vadību? Un ja nejūt, vai tas
nozīmē, ka Dievs nevada? Kādēļ, pat vēloties sekot Dieva
vadībai, tomēr notiek maldīšanās? Vai kristieša dzīvei nav
jābūt neapturamam uzvaras gājienam?
Šīsdienas
Dieva vārdā lasījām, ka Gara spēkā Jēzus gāja uz Galileju. Tā
Kunga Gars bija pār Viņu.
Kristiešiem
arī ir jābūt tiem ļaudīm, kurus vada Dieva gars, kuri dzīvo un
staigā Dieva spēkā. Arī mums ir vajadzīga Dieva vadība un
klātbūtne. Bet
cik bieži mēs varam par sevi tā sacīt: “Es cēlos Dieva Gara
spēkā un gāju!” Ne bieži mēs tā jūtamies. Mums pietrūkst šī
Gara spēka.
Jēzus
īsu laiku atpakaļ tika kristīts, tad Viņš devās uz tuksnesi,
kur gavēja un lūdza Dievu, un Jēzus nāca uz sinagogu, lai būtu
ar draudzi, klausītos un lasītu Dieva vārdu. Ja pieaudzis cilvēks
nav pacenties pat tik nedaudz, lai saņemtu Sv.Kristības sakramentu,
ja nav lūdzi un varbūt pat gavējis, bet tā vietā gājis
pasaulīgus vai pat grēcīgus ceļus, no kurienes gan viņā lai
rastos Dieva Gara spēks.
Taču
ir kristieši, kuri godprātīgi meklē un cenšas un vienalga,
jūtas, ka nepiedzīvo to, ko gaidījuši. Tad šeit būtu jālūkojas
dziļāk un jādod gods Dievam – jo gan vējš, gan bezvējš –
abi šie stāvokļi nāk no Dieva.
Kas
notiek ar buru kuģi jūrā, ja iestājas pilnīgs bezvējš? Tas
dreifē pa jūras viļņiem, gaidot vēju. Viļņi to šūpo un
straume nes. Ko var darīt jūrnieki un kapteinis? Viņi var gaidīt
vēju un lūgt Dievu. Bet kad iepūš vējš, tad buras izplešas,
nospriegojas un paceļ kuģi un nes uz priekšu. Ne vienmēr tai
jābūt spēcīgai plūsmai vai pat vētrai, var būt viegla vēja
pūsma, kas lēni un cēli virza kuģi uz priekšu – bet bez ceļa
vēja nevar.
Kā
buriniekam vajag vēju, tā mums Dieva garu. Kristieša dvēselei ir
vajadzīgs Sv.Gara spēks, mudinājums, impulss – lai vai kā mēs
to saucam. Kristietis pēc tās ilgojas un meklē. Kad piedzīvo, tad
ir apmierināts un iepriecināts.
Citreiz
Dievs mums parāda tādu kā mērķi (Mt.4:19), kas jāīsteno,
citreiz Dievs parāda virzienu (Apd.8:29), citreiz Dievs dāvā klusu
miera un saskaņas stāvokli ar Dievu, kas nemanot virza uz priekšu. Dievs
izved cilvēku no strupceļiem, sēkļiem, klinšu labirintiem un
ieved Dieva valstības dziļumos.
Ko
mēs varam darīt? Mēs varam uzvilkt buru un nospriegot. Tas ir –
mēs varam pacelt savu ticības buru, lai satvertu spēku, kas nāk
no Dieva. Mēs varam stiprināt savu ticību un paļāvības dziļumu.
Lai ticība joprojām būtu dzīva.
Jēzus
sacīja: “Lūdziet - saņemsiet. Meklējiet – atradīsiet.
(Mt.7:7) Par
Sv.Garu Jēzus pat iedrošina – lūdziet un saņemsiet. Ja jūs
ļauni būdami ziniet dot saviem bērniem labas lietas, vai gan
Debesu Tēvs nedos savu garu tiem, kas viņu lūdz? (Lk.11:13). Tas
ir retorisks jautājums – protams, ka Dievs dos saviem ļaudīm
savu Garu.
Uz
jautājumu par Sv.Gara iegūšanu - mūsu luteriskā mācība norāda
uz Dieva Vārdu un Sakramentu. Jeb to apvienojot var sacīt –
dievkalpojumu, kurā tiek klausīts Bībeles vārds, kurā ļaudis
tiek kristīti un cilvēki saņem Jēzus miesu un asinis.
Arī
kristieši mēdz iestūrēt kādā līcī, kur nav vēja, vai arī
uzsēdinām kuģi uz sēkļa. Kādēļ
tā notiek? Iemesli var būt dažādi, bet šī Rakstu vieta tālāk
min nozīmīgu faktoru, kas spēcīgi ietekmē cilvēka dzīvi.
Jēzus
pēc sava paraduma sabatā iegāja sinagogā. Jēzum bija ieradums –
sabatā iet uz sinagogu.
Kādi
ir jūsu ieradumi – kurp tie jūs ved? Katra
ārēja darbība atstāj mūsu dzīvē kādu pēdu, kas ar laiku
iemin noteiktu taciņu. Pēc laika, nav vairs taciņa, bet jau bedre
– sliede no kuras mums ir grūti izkļūt.
Kad
apmeklējām Līgatnes dabas parku, tad pie lāču nožogojuma
ievēroju interesantu lietu. Lācis bija izveidojis savu pastaigas
taciņu. Tas nebija gluži riņķis, bet bez sākuma un beigām. Un
staigājot pa to, lācis katru reizi lika ķepas tieši tajā pašā
vietā, kur iepriekš, tā ka bija izveidojusies krietna bedre.
Izskatījās, it kā krosa motocikls būtu tur braucis un izracis šo
dziļo sliedi.
Ieradumam
ir milzīgs spēks. Cilvēkam no sava ieraduma nav nemaz viegli
atbrīvoties, ja tas jau gadiem iekopts. Ieradums
spēcīgi vada cilvēku. Pat ja cilvēks ir nācis pie kādas
atziņas, tomēr nereti ieradums ir tas, kas beigu beigās nosaka
viņa rīcību – vada.
Ieradumi
ir dažādi. Var būt slikti ieradumi un var būt labi.
Mēs
parasti vairāk ievērojam sliktos ieradumus. Piemēram, smēķēšana,
dzeršana, slinkošana, aizvainošana u.c. Piemēram,
smēķētājs ne vienmēr kūpina cigareti tādēļ, ka viņam būtu
tāda vēlēšanās, bet bieži tas notiek gluži nevilšus, it kā
paciņa pati izslīd no kabatas un cigarete jau tiek aizkūpināta.
Tāds ir ieradums. Piemēram,
ir cilvēki, kas pieraduši vienmēr visos labos notikumos meklēt ko
sliktu. Jo nevar taču būt, ka notiek kas ļoti labs, ja pēc tam
nenāktu atbilstoši, kaut kas ļauns. Tā ir māņticība, bet tāds
ieradums pastāv. Ja notiek, ka tuvāko dzīvē notiek kas priecīgs,
tad gadās šāds cilvēks, kurš cenšas norādīt un pierādīt, ka
nav iemesla priecāties, ka jāierauga notikuma reālā puse (tā
parasti tiek saukta drūmā un aizdomīgā puse), vai arī
jāgatavojas kādām iespējamām nelaimēm. Nav jau viss tik labi,
kā izskatās. Un to viņš dara ne jau tādēļ, ka vēlas citiem
sabojāt priecīgo noskaņu, bet tāds ir viņa ieradums – visā
saskatīt drūmo un pesimistisko. Jo vairāk šo ieradumu trenē, jo
stiprāks tas kļūst.
Slikti
ieradumi tādēļ arī ir slikti, ka tie kaut kad liks pļaut rūgtus
augļus.
Ir
labi ieradumi. Piemēram, sports, izglītošanās, laipnība un
labestība. Piemēram, ieradums visās grūtībās paļauties uz
Dievu. Ieradums būt laipnam, draudzīgam, pieklājīgam. Šāda
attieksme ar laiku nesagādās grūtības, un notiek īpaši
nepiedomājot, nepieņemot lēmumu, ka tā vajag, bet notiek,
vienkārši, laba ieraduma dēļ. Šīsdienas Dieva vārds stāsta
par kādu ļoti labu ieradumu. Jēzus pēc sava ieraduma sabatā gāja
uz sinagogu.
Arī
mēs varam minēt kā labu ieradumu iešanu svētdienā uz baznīcu.
Tas nenotiek, meklējot kādu vajadzības sajūtu, īpašu iemeslu,
bēdās, vajadzībās, vai izdevīguma dēļ, bet vienkārši, kad
pienāk svētdiena, tad kājas pašas mūs nes uz dievnamu. Ja nav
būts dievnamā, tad pietrūkst kaut kas svarīgs svētdienai un
visai nedēļai. Tas ir labs ieradums. Un šīs labais ieradums
atstāj arvien dziļāku iespaidu uz mūsu dzīvi un ikdienu. Tādēļ,
ja nākamajās svētdienās šaubīsimies, vai celties iet uz
baznīcu, tad atcerēsimies, ka labam ieradumam ir liels spēks.
Vai
vēlies, lai Dievs tevi vada? Dievs aicina veidot labu ieradumu. Ja
mēs meklējam Dieva Gara vēju, tad mums būtu jāatrodas tur, kur
valda šie vēji. Maz ticams, ka Dievs mūs uzrunās, kad sēžam
krogā, (tagad moderini būtu sacīt – klubā). Dievs spēj visu,
bet maz ticams, ka Dievs mūs tieši tur aicinās uz svētu, taisnu
dzīvi, dos atbildes uz jautājumiem un ļaus iegūt labus draugus.
Parasti krogā iegūst dzērāju draugus, iztērē naudu, samaitā
veselību un no Dieva attālinās. Jo tur nevalda Dieva Gars, bet
cits gars. Bet baznīca ir Svētā Gara darbības lauks. Mēs nākam
vietā, kur staigā Tā Kunga vēji. Ja esam ieraduši tur atrasties,
tad noteikti arī tevi aizskar Dieva Gars, spēks, gudrība. Dieva
Gara vējš.
Kāds
ir Dieva Gara
spēks, kā mēs to varam
uz sevis izjust? Tā ir noslēguma tēma
šajā Rakstu vietā.
Vislielākais spēks ir
paslēpts nevis bargos Bauslības vārdos, bet gan Dieva žēlastības
un mīlestības vārdos. Tie sakustina
cilvēka dzīvi un
iepazīstina ar Dievu – kāds Viņš ir patiesībā.
Stiprākais Dieva Gara
vējš ir Dieva dziļā,
patiesā un trāpīgā mīlestība. Kad
Jēzus runāja, cilvēki
brīnījās
par žēlastības vārdiem, kas nāca no Viņa
lūpām. “Viņš
ir svaidījis mani pasludināt prieka
vēsti nabagiem. Dziedināt
sirdī satriektos un pasludināt atbrīvošanu
gūstekņiem un akliem acu gaismu, salauztos darīt brīvus.
Pasludināt
Kunga žēlastības gadu.” Šajos
vārdos atklājas Dieva vēlme pie mums un
Jēzus galvenā misija. Dievs nāk mums palīdzēt tieši tur kur mēs
paši to nespējam un nezinām.
Šos
vārdus Jēzus pat izpildīja burtiski. Viņš tiešām aklajiem
dāvāja redzi. Tizlajiem, kuri bija savu slimību gūstekņi -
dāvāja spēju staigāt. Grēku nomāktajiem dāvāja jaunu iespēju,
jaunu sabiedrību, kas ir tīra, bez grēka un nosodījuma.
Jēzus
joprojām veic šo kalpošanu, gan garīgā, gan dažkārt arī tiešā
nozīmē. Ja
tev ir sagrauzta sirds, tad šis žēlastības vārds ir domāts
tieši tev – Jēzus ir nācis dziedēt sagrauztas sirdis. Ja
tev trūkts izpratnes, gara gaismas, tad šie vārdi ir adresēti
tieši tev – Jēzus ir nācis dāvāt akliem acu gaismu. Ja
esi skumjās un nevari atrast prieku ,tad Jēzus saka tieši tev, ka
viņš ir nācis iepriecināt nabagos. Ja
jūties saistīts kā grēka gūsteknis, kā apstākļu gūsteknis,
tad šis vārds ir labā vēsts tieši tev – Jēzus ir nācis
pasludināt atbrīvošanu gūstekņiem. Un
tiem, kas dzīvo vainā un parādā Dieva priekšā pasludināt lielo
Dieva žēlastības gadu (sabata gadu), kad visi parādi tiek dzēsti. Tu
vari būt kopā ar Dievu nedomājot, ko un cik esi Viņam parādā,
jo Jēzus ir iesācis Dieva lielo žēlastības gadu. Žēlastības
gads ilgst jau divtūkstoš gadu, bet Dievam viena diena ir kā
tūkstots gadi. Dievs
ir patiesi piedevis, jo Jēzus pasludināja tā Kunga žēlastības
gads.
Dieva
piedošana un mīlestība ir tā, kas mūsu dvēseles buras piepūš,
tā atjauno cilvēcisko garu, dod drosmi un cerību.
Liek
mums dzīvot un virzīties uz priekšu un mudina kļūt par vēju
citiem, kas, varbūt kaut nedaudz, bet pavirza sava tuvākā dzīvi
labā un svētīgā virzienā.
Āmen.
|