Sākums
Draudze, baznīca
Restaurācija
Fotogrāfijas
Kā mūs atrast
Sprediķi
Kristības, laulības
Svētdienas skola
Māsu draudzes
"Katlakalna Zvans"
Ziedojumi
Kontakti
Dažādi


  

Aktuālā aptauja
Kādas aktivitātes draudzē jūs apmeklētu darbadienās?
Dievkalpojumu
Slavēšanas vakaru
Bībeles stundu
Lūgšanu vakaru
Meditāciju vakaru
Tezē vakaru
Koncertu
Cits variants (rakstīt komentārā)
  rezultāti » 



Meklēšana

 
Lk.4,14-21 3.sv.pēc Zvaigznes dienas 27.01.2013

Lasījumi: Neh.8:1-3.5-6.8-10 / 1.Kor.12:12-31a

Lk.4:14-21 “14 Bet Jēzus Gara spēkā devās atpakaļ uz Galileju, un valodas par viņu izplatījās pa visu apgabalu. 15 Un viņš mācīja turienes sinagogās, un visi viņu slavēja. 16 Viņš nāca uz Nācareti, kur bija uzaudzis, un sabatā viņš pēc sava paraduma iegāja sinagogā. Un viņš piecēlās, lai lasītu. 17 Viņam pasniedza pravieša Jesajas grāmatu. Rulli atritinājis, viņš atrada vietu, kur bija rakstīts: 18 Kunga Gars ir pār mani, jo viņš ir svaidījis mani pasludināt prieka vēsti nabagiem. Viņš ir sūtījis mani dziedināt sirdī satriektos un pasludināt atbrīvošanu gūstekņiem un akliem acu gaismu, salauztos darīt brīvus 19 un pasludināt Kunga žēlastības gadu. 20 Rulli satinis, viņš to atdeva kalpotājam un apsēdās. Un visu acis sinagogā pievērsās viņam. 21 Viņš sāka uz tiem runāt: Šodien ir piepildījies šis raksts, ko jūs dzirdējāt.”

Kā mēs varam atrast Dieva vadību savā dzīvē un kā mēs varam zināt, ka tiešām Dievs mūs vada, nevis kas cits, kas nav Dievs? Šādu jautājumu man cilvēki ir uzdevuši vairākkārt. Atbildēt uz to var divējādi: gan vienkārši, gan arī ne tik vienkārši. Vispirms var norādīt uz Bībeli: “Tu baušļus zini. Turi tos un tu dzīvosi” (Lk.18:20). Dievs vada mūsu dzīvi ar saviem baušļiem. Tomēr šo jautājumu var skatīt arī dziļāk. Kādēļ kristietis ne vienmēr jūt Dieva vadību? Un ja nejūt, vai tas nozīmē, ka Dievs nevada? Kādēļ, pat vēloties sekot Dieva vadībai, tomēr notiek maldīšanās? Vai kristieša dzīvei nav jābūt neapturamam uzvaras gājienam?

Šīsdienas Dieva vārdā lasījām, ka Gara spēkā Jēzus gāja uz Galileju. Tā Kunga Gars bija pār Viņu.

Kristiešiem arī ir jābūt tiem ļaudīm, kurus vada Dieva gars, kuri dzīvo un staigā Dieva spēkā. Arī mums ir vajadzīga Dieva vadība un klātbūtne. Bet cik bieži mēs varam par sevi tā sacīt: “Es cēlos Dieva Gara spēkā un gāju!” Ne bieži mēs tā jūtamies. Mums pietrūkst šī Gara spēka.

Jēzus īsu laiku atpakaļ tika kristīts, tad Viņš devās uz tuksnesi, kur gavēja un lūdza Dievu, un Jēzus nāca uz sinagogu, lai būtu ar draudzi, klausītos un lasītu Dieva vārdu. Ja pieaudzis cilvēks nav pacenties pat tik nedaudz, lai saņemtu Sv.Kristības sakramentu, ja nav lūdzi un varbūt pat gavējis, bet tā vietā gājis pasaulīgus vai pat grēcīgus ceļus, no kurienes gan viņā lai rastos Dieva Gara spēks.

Taču ir kristieši, kuri godprātīgi meklē un cenšas un vienalga, jūtas, ka nepiedzīvo to, ko gaidījuši. Tad šeit būtu jālūkojas dziļāk un jādod gods Dievam – jo gan vējš, gan bezvējš – abi šie stāvokļi nāk no Dieva.

Kas notiek ar buru kuģi jūrā, ja iestājas pilnīgs bezvējš? Tas dreifē pa jūras viļņiem, gaidot vēju. Viļņi to šūpo un straume nes. Ko var darīt jūrnieki un kapteinis? Viņi var gaidīt vēju un lūgt Dievu. Bet kad iepūš vējš, tad buras izplešas, nospriegojas un paceļ kuģi un nes uz priekšu. Ne vienmēr tai jābūt spēcīgai plūsmai vai pat vētrai, var būt viegla vēja pūsma, kas lēni un cēli virza kuģi uz priekšu – bet bez ceļa vēja nevar.

Kā buriniekam vajag vēju, tā mums Dieva garu. Kristieša dvēselei ir vajadzīgs Sv.Gara spēks, mudinājums, impulss – lai vai kā mēs to saucam. Kristietis pēc tās ilgojas un meklē. Kad piedzīvo, tad ir apmierināts un iepriecināts.

Citreiz Dievs mums parāda tādu kā mērķi (Mt.4:19), kas jāīsteno, citreiz Dievs parāda virzienu (Apd.8:29), citreiz Dievs dāvā klusu miera un saskaņas stāvokli ar Dievu, kas nemanot virza uz priekšu.
Dievs izved cilvēku no strupceļiem, sēkļiem, klinšu labirintiem un ieved Dieva valstības dziļumos.

Ko mēs varam darīt? Mēs varam uzvilkt buru un nospriegot. Tas ir – mēs varam pacelt savu ticības buru, lai satvertu spēku, kas nāk no Dieva. Mēs varam stiprināt savu ticību un paļāvības dziļumu. Lai ticība joprojām būtu dzīva.

Jēzus sacīja: “Lūdziet - saņemsiet. Meklējiet – atradīsiet. (Mt.7:7) Par Sv.Garu Jēzus pat iedrošina – lūdziet un saņemsiet. Ja jūs ļauni būdami ziniet dot saviem bērniem labas lietas, vai gan Debesu Tēvs nedos savu garu tiem, kas viņu lūdz? (Lk.11:13). Tas ir retorisks jautājums – protams, ka Dievs dos saviem ļaudīm savu Garu.

Uz jautājumu par Sv.Gara iegūšanu - mūsu luteriskā mācība norāda uz Dieva Vārdu un Sakramentu. Jeb to apvienojot var sacīt – dievkalpojumu, kurā tiek klausīts Bībeles vārds, kurā ļaudis tiek kristīti un cilvēki saņem Jēzus miesu un asinis.

Arī kristieši mēdz iestūrēt kādā līcī, kur nav vēja, vai arī uzsēdinām kuģi uz sēkļa. Kādēļ tā notiek? Iemesli var būt dažādi, bet šī Rakstu vieta tālāk min nozīmīgu faktoru, kas spēcīgi ietekmē cilvēka dzīvi.

Jēzus pēc sava paraduma sabatā iegāja sinagogā. Jēzum bija ieradums – sabatā iet uz sinagogu.

Kādi ir jūsu ieradumi – kurp tie jūs ved?

Katra ārēja darbība atstāj mūsu dzīvē kādu pēdu, kas ar laiku iemin noteiktu taciņu. Pēc laika, nav vairs taciņa, bet jau bedre – sliede no kuras mums ir grūti izkļūt.

Kad apmeklējām Līgatnes dabas parku, tad pie lāču nožogojuma ievēroju interesantu lietu. Lācis bija izveidojis savu pastaigas taciņu. Tas nebija gluži riņķis, bet bez sākuma un beigām. Un staigājot pa to, lācis katru reizi lika ķepas tieši tajā pašā vietā, kur iepriekš, tā ka bija izveidojusies krietna bedre. Izskatījās, it kā krosa motocikls būtu tur braucis un izracis šo dziļo sliedi.

Ieradumam ir milzīgs spēks. Cilvēkam no sava ieraduma nav nemaz viegli atbrīvoties, ja tas jau gadiem iekopts.

Ieradums spēcīgi vada cilvēku. Pat ja cilvēks ir nācis pie kādas atziņas, tomēr nereti ieradums ir tas, kas beigu beigās nosaka viņa rīcību – vada.

Ieradumi ir dažādi. Var būt slikti ieradumi un var būt labi.

Mēs parasti vairāk ievērojam sliktos ieradumus. Piemēram, smēķēšana, dzeršana, slinkošana, aizvainošana u.c.

Piemēram, smēķētājs ne vienmēr kūpina cigareti tādēļ, ka viņam būtu tāda vēlēšanās, bet bieži tas notiek gluži nevilšus, it kā paciņa pati izslīd no kabatas un cigarete jau tiek aizkūpināta. Tāds ir ieradums.
Piemēram, ir cilvēki, kas pieraduši vienmēr visos labos notikumos meklēt ko sliktu. Jo nevar taču būt, ka notiek kas ļoti labs, ja pēc tam nenāktu atbilstoši, kaut kas ļauns. Tā ir māņticība, bet tāds ieradums pastāv. Ja notiek, ka tuvāko dzīvē notiek kas priecīgs, tad gadās šāds cilvēks, kurš cenšas norādīt un pierādīt, ka nav iemesla priecāties, ka jāierauga notikuma reālā puse (tā parasti tiek saukta drūmā un aizdomīgā puse), vai arī jāgatavojas kādām iespējamām nelaimēm. Nav jau viss tik labi, kā izskatās. Un to viņš dara ne jau tādēļ, ka vēlas citiem sabojāt priecīgo noskaņu, bet tāds ir viņa ieradums – visā saskatīt drūmo un pesimistisko. Jo vairāk šo ieradumu trenē, jo stiprāks tas kļūst.

Slikti ieradumi tādēļ arī ir slikti, ka tie kaut kad liks pļaut rūgtus augļus.

Ir labi ieradumi. Piemēram, sports, izglītošanās, laipnība un labestība. Piemēram, ieradums visās grūtībās paļauties uz Dievu. Ieradums būt laipnam, draudzīgam, pieklājīgam. Šāda attieksme ar laiku nesagādās grūtības, un notiek īpaši nepiedomājot, nepieņemot lēmumu, ka tā vajag, bet notiek, vienkārši, laba ieraduma dēļ. Šīsdienas Dieva vārds stāsta par kādu ļoti labu ieradumu. Jēzus pēc sava ieraduma sabatā gāja uz sinagogu.

Arī mēs varam minēt kā labu ieradumu iešanu svētdienā uz baznīcu. Tas nenotiek, meklējot kādu vajadzības sajūtu, īpašu iemeslu, bēdās, vajadzībās, vai izdevīguma dēļ, bet vienkārši, kad pienāk svētdiena, tad kājas pašas mūs nes uz dievnamu. Ja nav būts dievnamā, tad pietrūkst kaut kas svarīgs svētdienai un visai nedēļai. Tas ir labs ieradums. Un šīs labais ieradums atstāj arvien dziļāku iespaidu uz mūsu dzīvi un ikdienu. Tādēļ, ja nākamajās svētdienās šaubīsimies, vai celties iet uz baznīcu, tad atcerēsimies, ka labam ieradumam ir liels spēks.

Vai vēlies, lai Dievs tevi vada? Dievs aicina veidot labu ieradumu. Ja mēs meklējam Dieva Gara vēju, tad mums būtu jāatrodas tur, kur valda šie vēji. Maz ticams, ka Dievs mūs uzrunās, kad sēžam krogā, (tagad moderini būtu sacīt – klubā). Dievs spēj visu, bet maz ticams, ka Dievs mūs tieši tur aicinās uz svētu, taisnu dzīvi, dos atbildes uz jautājumiem un ļaus iegūt labus draugus. Parasti krogā iegūst dzērāju draugus, iztērē naudu, samaitā veselību un no Dieva attālinās. Jo tur nevalda Dieva Gars, bet cits gars. Bet baznīca ir Svētā Gara darbības lauks. Mēs nākam vietā, kur staigā Tā Kunga vēji. Ja esam ieraduši tur atrasties, tad noteikti arī tevi aizskar Dieva Gars, spēks, gudrība. Dieva Gara vējš.

Kāds ir Dieva Gara spēks, kā mēs to varam uz sevis izjust? Tā ir noslēguma tēma šajā Rakstu vietā. Vislielākais spēks ir paslēpts nevis bargos Bauslības vārdos, bet gan Dieva žēlastības un mīlestības vārdos. Tie sakustina cilvēka dzīvi un iepazīstina ar Dievu – kāds Viņš ir patiesībā. Stiprākais Dieva Gara vējš ir Dieva dziļā, patiesā un trāpīgā mīlestība. Kad Jēzus runāja, cilvēki brīnījās par žēlastības vārdiem, kas nāca no Viņa lūpām. “Viņš ir svaidījis mani pasludināt prieka vēsti nabagiem. Dziedināt sirdī satriektos un pasludināt atbrīvošanu gūstekņiem un akliem acu gaismu, salauztos darīt brīvus. Pasludināt Kunga žēlastības gadu.” Šajos vārdos atklājas Dieva vēlme pie mums un Jēzus galvenā misija. Dievs nāk mums palīdzēt tieši tur kur mēs paši to nespējam un nezinām.

Šos vārdus Jēzus pat izpildīja burtiski. Viņš tiešām aklajiem dāvāja redzi. Tizlajiem, kuri bija savu slimību gūstekņi - dāvāja spēju staigāt. Grēku nomāktajiem dāvāja jaunu iespēju, jaunu sabiedrību, kas ir tīra, bez grēka un nosodījuma.

Jēzus joprojām veic šo kalpošanu, gan garīgā, gan dažkārt arī tiešā nozīmē.
Ja tev ir sagrauzta sirds, tad šis žēlastības vārds ir domāts tieši tev – Jēzus ir nācis dziedēt sagrauztas sirdis.

Ja tev trūkts izpratnes, gara gaismas, tad šie vārdi ir adresēti tieši tev – Jēzus ir nācis dāvāt akliem acu gaismu.
Ja esi skumjās un nevari atrast prieku ,tad Jēzus saka tieši tev, ka viņš ir nācis iepriecināt nabagos.
Ja jūties saistīts kā grēka gūsteknis, kā apstākļu gūsteknis, tad šis vārds ir labā vēsts tieši tev – Jēzus ir nācis pasludināt atbrīvošanu gūstekņiem.
Un tiem, kas dzīvo vainā un parādā Dieva priekšā pasludināt lielo Dieva žēlastības gadu (sabata gadu), kad visi parādi tiek dzēsti.
Tu vari būt kopā ar Dievu nedomājot, ko un cik esi Viņam parādā, jo Jēzus ir iesācis Dieva lielo žēlastības gadu. Žēlastības gads ilgst jau divtūkstoš gadu, bet Dievam viena diena ir kā tūkstots gadi.
Dievs ir patiesi piedevis, jo Jēzus pasludināja tā Kunga žēlastības gads.

Dieva piedošana un mīlestība ir tā, kas mūsu dvēseles buras piepūš, tā atjauno cilvēcisko garu, dod drosmi un cerību.

Liek mums dzīvot un virzīties uz priekšu un mudina kļūt par vēju citiem, kas, varbūt kaut nedaudz, bet pavirza sava tuvākā dzīvi labā un svētīgā virzienā.

Āmen.

 Iesūtīts: 2013.02.03 19:17
Tavs komentārs:
Vārds:*
E-pasts:*
aplūkot atsauksmes (0)
Copyright 2006; Created by MB Studija