Sākums
Draudze, baznīca
Restaurācija
Fotogrāfijas
Kā mūs atrast
Sprediķi
Kristības, laulības
Svētdienas skola
Māsu draudzes
"Katlakalna Zvans"
Ziedojumi
Kontakti
Dažādi


  

Aktuālā aptauja
Kādas aktivitātes draudzē jūs apmeklētu darbadienās?
Dievkalpojumu
Slavēšanas vakaru
Bībeles stundu
Lūgšanu vakaru
Meditāciju vakaru
Tezē vakaru
Koncertu
Cits variants (rakstīt komentārā)
  rezultāti » 



Meklēšana

 
Mt.25:31-46. Sprediķis Vecgada vakarā 31.12.2011. Katlakalnā

Mt.25:31-46. Sprediķis Vecgada vakarā 31.12.2011. Katlakalnā

Lasījumi: Māc.3:1-13 / Atkl.21:1-6a

Mt.25:31-46 “Bet, kad Cilvēka Dēls nāks Savā godībā un visi eņģeļi līdz ar Viņu, tad Viņš sēdēs uz Sava godības krēsla. Un visas tautas tiks sapulcētas Viņa priekšā; un Viņš tās šķirs, kā gans šķir avis no āžiem, un liks avis pa Savu labo, bet āžus pa kreiso roku. Tad Ķēniņš sacīs tiem, kas pa labo roku: nāciet šurp, jūs Mana Tēva svētītie, iemantojiet Valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma. Jo Es biju izsalcis un jūs esat Mani paēdinājuši; Es biju izslāpis un jūs esat Mani dzirdinājuši; Es biju svešinieks un jūs esat Mani uzņēmuši. Es biju pliks un jūs esat Mani apģērbuši; Es biju slims un jūs esat Mani apmeklējuši; Es biju cietumā un jūs esat nākuši pie Manis.Tad taisnie atbildēs Viņam un sacīs: Kungs, kad mēs esam Tevi redzējuši izsalkušu un Tevi paēdinājuši? Vai izslāpušu un Tevi dzirdinājuši? Kad mēs esam Tevi redzējuši kā svešinieku un Tevi uzņēmuši? Vai pliku un Tevi apģērbuši? Kad mēs esam Tevi redzējuši slimu vai cietumā un nākuši pie Tevis? Tad Ķēniņš tiem atbildēs un sacīs: patiesi Es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši. Tad Viņš arī sacīs tiem, kas pa kreiso roku: eita nost no Manis, jūs nolādētie, mūžīgā ugunī, kas sataisīta velnam un viņa eņģeļiem. Jo Es biju izsalcis un jūs neesat Mani paēdinājuši; Es biju izslāpis un jūs neesat Mani dzirdinājuši. Es biju svešinieks un jūs neesat Mani uzņēmuši; Es biju pliks, un jūs neesat Mani apģērbuši; Es biju slims un cietumā un jūs neesat Mani apmeklējuši. Tad tie arīdzan Viņam atbildēs un sacīs: Kungs, kad mēs esam Tevi redzējuši izsalkušu vai izslāpušu, vai kā svešinieku, vai pliku, vai slimu, vai cietumā un neesam Tev kalpojuši? Tad Viņš tiem atbildēs un sacīs: patiesi Es jums saku: ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs arīdzan Man neesat darījuši. Un tie ieies mūžīgā sodībā, bet taisnie mūžīgā dzīvībā.

Gadu mijā mēs atskatāmies uz pagājušo un ar cerībām lūkojamies uz nākamo. Gan jau katram ir brīži par kuriem priecājamies, labprāt kavējamies atmiņās un vēlamies, kaut tādi būtu arī nākamajā gadā. Bet ir arī brīži, ko nevēlamies atcerēties, kaut tie nebūtu notikuši, kaut varētu atgriezties pagātnē un ko mainīt.

Nākamais ir mūsu Kunga žēlastības gads – tas nozīmē jaunas iespējas. Mēs neesam ne avis, ne āži, kuri nevar mainīties. Mēs varam izvēlēties rīkoties vienādi, vai citādi.

Ko mēs vēlētos no nākamā gada?

Šī rakstu vieta ir viena no pazīstamajām Jēzus līdzībām. Tā raksturīga ar savu vieglumu, tiešumu un vienkāršību. Galvenā līdzības jēga ir skaidra pat mazam bērnam, proti, vajag palīdzēt līdzcilvēkam, kas nonācis grūtībās.

Gan Jaunā, gan Vecā Derība aicina uz žēlastības un mīlestības darbiem un sola, ka Dievs šos labos darbus atlīdzinās (Mk.10:21).

Lai gan šī līdzība šķiet vienkārša, tomēr tās paceltie jautājumi nav vienkārši.

Ko nozīmē mīlestības darbi? Cik daudz palīdzēt? Kas mums konkrēti būtu jādara?

Vai kristietim būtu jāpaceļ katrs dzērājiņš un jāaizved pie sevis mājās, jānomazgā un jāpabaro?

Vai kristietim savā mājoklī būtu jāierīko zupas virtuve un bezpajumtnieku patversme?

Kurš no mums būtu gatavs uz ko tādu? Cik daudzi ko tādu spētu?

Lietu padara grūtāku arī negatīvā pieredze. Piemēram, ir ļaužu kategorija, kas parazitē gan uz pabalstiem, gan citu žēlastības. Tie nav tie, kas kas nonākuši ļaunā stāvoklī negaidīta likteņa pavērsiena dēļ, krīzes, vai kādas savas kļūdas dēļ, ko nožēlo un nav spēka nedz resursu, lai atgrieztos darba dzīvē. Tie neko nevēlas mainīt un vēlās arī tālāk tā dzīvot. Un lai gan saņem pabalstus vai cilvēku žēlastību, tie nav par pateicīgi, bet attieksme ir tāda: ko tad tik maz! Vajag vēl! It kā viņam kāds būtu palicis vēl parādā. Labvēlīga attieksme tieši nostiprina to, ko mēs jūtam, ka īsti pareizi tas nav.

Piemēram, cietumnieki raksta sirdi plosošas vēstules, spiež uz kristīgo mīlestības bausli. Ja kaut reizi atbildēsi – vaļā netiksi. Pret tevi neizturēsies ar pateicību, bet uzskatīs par naivu muļķi, no kura var viegli izspiest naudu.

Ir ne mazums dzirdēts par krāpšanām un izspiešanu. Piemēram, negaidīti uzrodas kāds viltnieks un viņiem ātri, ātri vajag naudu kādai neatliekamai lietai. Un tev nedod laiku pārdomāt vai apspriesties ar tuvajiem – tik ātri un neatliekami vajag naudu. Jāpalīdz, ja cilvēks nonācis tik grūtā stāvoklī. Bet pēc tam paliek nepatīkama pēcgarša – ne ka tu būtu saticies ar Jēzu, bet ka esi piekrāpts.

Piemēram, kāds lūdz tavu mobilo telefonu, lai piezvanītu kādā neatliekamā jautājumā, tad paiet solīti tālāk, lai tu nenoklausies personīgo sarunu un pēc brīža neredzi vairs ne viņu, nedz savu telefonu. Bet gribēji taču palīdzēt. Un vai palīdzēji?

Kā būtu pareizi izturēties šādos un līdzīgos gadījumos? Vai vajadzētu ziņot policijai? Likumā ir paredzēta pat atbildība par izspiešanu un krāpšanu.

Bet ir arī citādāki stāsti.

Mācītājs Beldavs (1928.g.) sprediķu krājumā raksta: Liepājā gar dziļu ūdeni gājusi ģimene – tēvs, māte un 3 bērni. No skata varējis redzēt, ka viņi cieš nabadzību un badu. Cieš klusēdami. Labāk bojā iet nekā ubagot. Tā viņi domāja. Gāja 5 gar ūdeni izmisuma padoti. Tad māte ielēca ūdenī slīcināties, jo nevarēja skatīties, ka bērni badu cieš. Tēvs māti glābdams, metās ūdenī un noslīka abi. Palika 3 bārenīši ūdens malā. Bija sabiedrībai trūcis mīlestības bagāta skata. Vai nebija Liepājā bagātu ļaužu un laimes luteklīšu? Bet trūka mīlestības, kas redz otra bēdas. Mācītājs runā emocionāli spilgti, kā raksturīgs viņa laikā, bet jautājums paliek aktuāls arī šodien.

Jēkabs vēstulē raksta: “Ja brālis vai māsa ir kaili un tiem trūkst dienišķas barības, bet kāds no jums viņiem teiktu: ejiet ar mieru, sildieties un baudiet barību, - bet nedotu viņiem to, kas miesai vajadzīgs, ko tas palīdz?” (Jēk.2:15-16)

Leģenda par Sv.Mārtiņu vēstī. Reiz viņš redzēja nosalušu ubagu, gandrīz kailu. Mārtiņš pārplēsa savu mēteli un deva pusi ubagam. Sapnī redzēja Jēzu ar viņa, šo mēteļa pusi. Un Mārtiņš dzirdēja balsi – ko jūs esat vienam no šiem vismazākajiem darījuši – to jūs esat man darījuši.

Māte Terēze – kalpoja ar šādu izpratni – ka katrā slimniekā un vārgajā viņa redzēja Jēzu, kuram vajadzīga viņas palīdzība. Redzēja atblāzmu no Jēzus, kurš par mums pie krusta cietis un miris.

Arī šodien mēs varam dzirdēt, ka cilvēki dara labu – nesavtīgi. Un pat ne reliģisku iemeslu dēļ, bet tādēļ ka tas dara mūs par cilvēkiem – ka spējam labu. Piemēram, pazīstamais TV raidījums “Latvijas lepnums”. Ir neērti skatīties uz spēcīgajām cilvēku emocijām un asarām, bet ir labi dzirdēt par nesavtīgiem un labiem darbiem.

Zinu vairākus veikalus, kur iedod nabagam kādu ēdienu, ēdnīcu, kur paēdina arī kādu trūkumcietēju. Un to dara regulāri.

Ir daudz labu darbu un stāstu.

Uzmanīšanās no krāpniekiem nedrīkst nocietināt tavu sirdi. Labāk, ja kādu reizi pat ļaujies piekrāpties, nekā nepalīdzi tam, kuram tas tiešām vajadzīgs.

Labajiem darbiem ir arī reliģiska dimensija. Labie darbi ir vajadzīgi arī Jēzum. Viņš saka: Jūs to esat man darījuši, vai arī – jūs to neesat man darījuši. Ja tava ticība nekā neizpaužas dzīvesveidā un darbos, tad varētu būt, ka nav kaut kas īsti kārtībā ar šo ticību. Tomēr šo līdzību savajag saprast kā aicinājumu nopelnīt pestīšanu. Šeit nav runa par to, cik omītes mums būtu jāapmeklē, lai nonāktu debesīs. Vai arī - cik daudz vajadzētu ziedot, lai tas būtu pietiekami nokļūšanai debesu valstībā.

Svarīgākais jautājums ir – vai tavā sirdī ir vieta Dieva mīlestībai? Vai tu pats esi piedzīvojis Jēzus mīlestību, vai pazīsti, kā tas ir, kad Dievs tevi mīl, tevi glābj un palīdz?  Vai zini – kā tas ir – būt izsalkušam, izslāpušam, kailam vai svešiniekam, cietumniekam, vai slimniekam? Vai tu zini – kā tas ir? Un kā ir tad, kad tev palīdz.

Dievs V.D. aicināja jūdus izturēties žēlsirdīgi arī pret saviem vergiem un viņš sacīja – pieminiet, ka arī jūs bijāt vergi Ēģiptes zemē (5.Moz.5:15).

Izsalkums un slāpes. Vislielākais izsalkums un slāpes ir pēc Dieva, pēc Debesu valstības. Jo nekas, ko varam iegūt šajā pasaulē nevar dot Dieva valstību un laimi. Jēzus pat saka – svētīgi, kas izsalkuši un izslāpuši pēc taisnības, jo tie tiks paēdināti. Ja tu jūti izsalkumu pēc Dieva, tas nozīmē, ka atradīsi Viņu.

Kailums nozīmē kaunu. Tā ir nespēja pastāvēt Dieva svētuma priekšā. Atklāsmes grāmatā teikts: Tu domā, ka esi bagāts un tev ir visas lietas, bet tu nezini, ka patiesībā esi nabags, akls un kails. Es tev došu padomu – pērc no manis zeltu, kas uguns kvēlē kausēts (Atkl.3:17). Kristus mūs apģērbj savā taisnībā.

Svešinieks ir tas, pret kuru izturas ar aizdomām un piesardzību. Svešinieks ir bīstams. Būt par svešinieku – tas nozīmē vientulību. Mēs bijām svešinieki Dieva valstībai, kamēr nāca Jēzus, Dievs deva varu mums kļūt par Dieva bērniem. Ap.Pāvils saka – tu esi Dieva valstības pilsonis. Kur ir Jēzus, tur nav bailes un vientulības. Jēzus mūs ir pieņēmis savā draudzē.

Cietums var būt dažāds. Var būt grēku, aizspriedumu, baiļu, maldu cietums. Tas nozīmē, ka esam savā garīgajā ceļā un izaugsmē iesprūduši un netiekam tālāk. Kaut kas ir kas nelaiž, kas liek būt kā apcietinājumā. Kur ir Dieva Gars, tur ir brīvība. Jēzus sacīja – ja Cilvēka Dēls jūs darīs brīvus – jūs patiesi būsit brīvi (Jņ.8:36). Varam atcerēties stāstus no Apustuļu darbiem cik brīnumainā veidā Dievs atbrīvoja no cietuma Pēteri, Pāvilu un Sīlu. Dievs atvēra cietuma durvis un izveda viņus brīvībā.

Lai gan slimība ne vienmēr ir saistīta ar grēku, tomēr to Bībele lieto kā salīdzinājumu grēkam. (Mt.9:12) Grēka slimība atnes cilvēkam ciešanas un nāvi. Jēzus mira pie krusta, lai mūsu grēki būtu piedoti, lai mēs būtu dziedināti no grēka. Jēzus dziedina, Jēzus dara veselu.

Kad esam Dieva darbību piedzīvojuši pie sevis, kad Dieva mīlestība ir mūs skārusi, tad tā ir kā Dieva valstības sēkla, kas top par koku, kas nes labus augļus.

Jēzus sacīja, ka pacietējos varam ieraudzīt pašu Dieva Dēla klātbūtni. “Ko jūs esat mazākajam darījuši – to jūs esat man darījuši.” Bet ir arī otrādi, ka tajā cilvēkā, kurš mums palīdz, mēs varam ieraudzīt paša Dieva palīdzību.Dievs mums palīdz caur cilvēkiem. Cilvēks, kurš ir klāt grūtā brīdī mums ir kā Dieva sūtīts eņģelis. Tā ir iespēja kalpot Dievam, ja Svētā Gara mudināti palīdzam otram.

Jēzus sacīja – redzi, Dieva valstība ir jūsu vidū (Lk.17:21).

Tas būtu labs un svētīgs skats nākamā gadā. Krāt mantu debesīs (Mt.6:20) un atrast to maizi, kas paēdina dvēseli (Jņ.6:26). Šajā līdzībā Jēzus mums rāda ceļu.

Āmen 

 Iesūtīts: 2012.01.01 23:22
Tavs komentārs:
Vārds:*
E-pasts:*
aplūkot atsauksmes (0)
Copyright 2006; Created by MB Studija